(Šis ir Troņu spēles 5. sezonas 9. sērijas pārskats. Būs SPOILERI.)
-
Troņu spēles 5. sezonā ir palikusi tikai viena epizode. Un, lai gan nākamās nedēļas finālā varētu notikt ļoti daudz, kas varētu pilnībā izmainīt sarunas par to, šķiet, kopumā sezona ir izrādījusies saistīta ar izvēles grūtībām.
Neskatoties uz to, ka stāstījums atkal un atkal pāriet uz tādu varoņu ideju kā Jons, Dany, Stannis un tā tālāk, saskaroties ar sarežģītu un bieži nepopulāru izvēli, sezonas diskusijā faktiski dominēja lēmumi, kas notiek aiz muguras ainas; tos, kurus izgatavo sērijas veidotāji. Šajā sezonā mēs esam redzējuši, ka DB Veiss un Deivids Beniofs ir uzticēti noteiktām stāstīšanas izvēlēm, kuras grāmatās nav minētas. Piemēram: pēdējā aina sadaļā “Noliecies, Neliecies, Nenolauztais”. Šis lēmums netīši nostādīja izvēles jēdzienu nepāra stāvoklī, jo varoņu pieņemtie lēmumi ir izraisījuši diezgan karstu viedokļu apmaiņu par sērijas rakstnieku izdarīto izvēli un vardarbības nopelniem, it īpaši vardarbību, kas vērsta pret jaunām sievietēm.
Tā kā bija Troņu spēle, bija neizbēgami, ka saruna sāksies no jauna, pēc citas šausminošas izvēles, kad citu jaunu sievieti gaida nežēlīgs un vardarbīgs liktenis. “Pūķu dejas” gadījumā tas ir neviens cits kā Stannis Baratheon vienīgā meita Širīna, kas tiek sadedzināta dzīvs kā Sarkanās sievietes ticības simbols (un mazākā mērā ticība, ko piemīt Širēna mātei un tēvam). Gaismas Kungs. Vai arī tas ir Melisandre, kurā viņi ir ticējuši? Ir grūti pārliecināties, un tas, iespējams, ir tāds, kādu to vēlas Game of Thrones.
Strangely enough, though, the violence enacted upon Shireen is depicted in much the same way that the violence enacted upon Sansa was: With the camera centering its focus away from the victim and onto the horrified eyes of those bearing witness, all while the victim's screams fill the air. At least in this case, the screams snap Selyse out of her less-than-motherly ways, though it's all for naught, as the damage has already been done and Shireen's cries eventually cease, as her mother looks on in horror.
Šķiet, ka tas Stannim liek uzdot jautājumu: vai Gaismas pavēlnieks bija pietiekami apmierināts ar savu upuri, un vai viņš un viņa izsalkušā armija spēs karot Vinterfelā pirms sezonas beigām? Bet tas atstāj auditoriju ar vēl lielāku un grūtāku jautājumu: vai Stannim kā personāžam ir kāda cerība, tagad, kad viņš ir izdarījis neiedomājamo un pārsteidzoši sirsnīgā runā “Sons of the Harpija '? Vienmēr ir bijis fanu kontingents, kurš savā sirdī ir turējis vietu spītīgajam Stannim, bet pēc tam, kad viņš ir nogalinājis brāli un tagad upurējis meitu, lai viņš varētu būt soli tuvāk Westeros valdīšanai, vai ir kāds ventilators, kurš var turpināt atbalstīt viņa kampaņu, lai pretendētu uz troni?
Sliktākais ir tas, ka Stanisa izvēle atstāj ziemeļus nedrošā stāvoklī. Tā kā Džons Snovs ir aizņemts savvaļas dzīvnieku glābšanā un balto gājēju nogalināšanā, nav neviena, kas pārņemtu kontroli pār Vinterfelu, bet divi nepatīkami nelieši. Šobrīd izvēle ir starp Flaymaster General Roose Bolton un viņu no sarkanā gredzenveida acīm un sastingušās sirds Stannis Baratheon. Ar šādu izvēli jūs gandrīz sākat iesakņoties baltajiem gājējiem - vismaz viņi pietiekami ciena dzīvi, lai atgrieztu mirušos pie tās. Bet tad vēlreiz, vai to nevar darīt arī kaut kas Gaismas Kunga bhakta?
Tāpēc nebūs pārsteigums, ka izvēlei, ar kuru saskaras filmas “Pūķu deja” varoņi, ir sakars ar vairāk nekā Stannisa pieņemto lēmumu. Atrodoties Braavosā, Ārija gatavojas iesaistīties savā pirmajā slepkavībā, taču viņu novērš sera Merina Tranta ierašanās. It kā nebūtu pietiekami daudz iemeslu, lai auditorija jau gribētu Seru Merinu nomirt - vai kādu citu, kas šajā ziņā ir Arjas hitu sarakstā - izrāde uzsver varoņa nicināmību, demonstrējot viņa izlēcienu ļoti jaunu sieviešu labā. Šī atkal ir tāda rakstura izvēle, kas kaut kā izliekas, vairāk atspoguļojot cilvēkus sērijas aizkulisēs, nevis attiecīgo varoni.
Šķiet, ka Merinas izvēle ir neizbēgama tikšanās ar Arju, taču tās arī parāda, cik izrāde var būt emocionāli manipulējoša, nepārtraukti ievietojot bērnus šausmīgās un nežēlīgās situācijās kā līdzekli, lai izraisītu skatītāju reakciju. Tas ir efektīvs, lai pārliecinātos, bet tas arī āmurē mājās, ko daži var uzskatīt par sarūgtinoši bezgalīgo sērijas nihilismu; tādu, kas mazina dažas cerīgās lietas, kas mums tiek dotas, piemēram, Danijas lidojums ar Drogonu epizodes noslēguma brīžos.
Lai arī cik apbrīnojami ir Drogona izskats un Daenerijas saikne ar pūķi, epizodes izcilība patiesībā var būt kaut kas, ko Tyrions saka Hizdahram zo Loraq, pirms visa elle izlaužas. Viņš saka: "Manā gaumē vienmēr ir bijis pietiekami daudz nāves. Brīvajā laikā es varu iztikt bez tā."
Tika pieņemts apzināts lēmums ieviest šo līniju, un, ņemot vērā sezonas diskusiju par konkrēta veida vardarbības attēlošanu šovā, jābrīnās, kāda bija līnijas būtība. No vienas puses, tas parāda Tyriona attieksmi pret pasauli kopumā un, iespējams, cerību, ko viņš jūtas var dot kā Daenerys un viņas pūķi. Bet, no otras puses, tā ir ārkārtīgi ironiska līnija, kas, šķiet, ir izrāde, kas rāda uz sevi pirkstu. Un, ja tas tā ir, kā mēs varam interpretēt Loraq jautājumu Tirionam: "Kas liels ir jebkad paveikts bez nogalināšanas vai nežēlības?"
Šie ir jautājumi, kurus par viņu radīto stāstu uzdod ne tikai pasaules varoņi, bet arī sērijas rakstnieki. Un tas ir diezgan nozīmīgi. Tas nozīmē tādu pašu pašapziņu, kāda pagājušajā sezonā bija dzirdama Tiriona runā par Orsonu Lannisteru un vabolēm, taču šoreiz tā vietā, lai vienkārši pievērstos nihilismam un vardarbībai, tiek uzdots jautājums par tā vērtību kā stāstīšanas rīku. Izrādes veidošanas dēļ tikai rakstnieki zina, cik patiesībā dialoga līnijas ir pašreferenciālas. Katrā ziņā tie varētu būt pārliecinošas diskusijas sākums.
-
Troņu spēle 5. sezonu noslēgs ar 'Mātes žēlastību' nākamajā svētdienā plkst. Apskatiet tālāk redzamo priekšskatījumu: